german  english  italy  poland  spain  hungary  lettland  sweden  japan  Färöer  serbia  france  russia  czech

Biogrāfija

Franča Fīmaņa biogrāfija atspoguļo 20. gs. pārmaiņas un pretrunas tā, kā neviena cita.

Francis Fīmanis ir dzimis 1922. gada 15. janvārī Rokitņicē pie Jizeras (Čehijā), aptiekāra ģimenē. 1932. gadā viņš iestājas jezuītu ordeņa internātā Kalksburgā netālu no Vīnes, pēc tam iegūst izglītību Reihenbergā (mūsdienās – Liberecā) un Hoenelbē (mūsdienās – Vrchlabí). 1936. gadā Fīmanis kļūst par biedru Sudetu apgabala fašistiskajā Vācu vingrošanas biedrībā un 1938. gadā iestājas Jātnieku triecienvienībā (Reiter-SA). 1939.gadā viņš brīvprātīgi piesakās Vērmahtā, kurā tiek iesaukts 1941. gadā pēc skolas beigšanas. Fīmanis 1945. gadā nonāk padomju gūstā. Gadu vēlāk viņu nosūta uz Antifašistu Centrālo skolu Noginskā pie Maskavas, kur Fīmanis uzsāk intensīvi iepazīt marksisma idejas. Turpmāko četru gadu laikā nākamās apmešanās vietas ir līdzīgas skolas Rjazaņā un Ogrē.

1949. gadā Francis Fīmanis nolemj pārcelties uz dzīvi VDR teritorijā (viņa māte un māsa jau tur dzīvo), kur viņš līdz 1958. gadam ir Vācijas Nacionāldemokrātiskās partijas darbinieks. Pēc tam viņš darbojas kā pašnodarbināts rakstnieks un atdzejotājs, turklāt atdzejo viņš galvenokārt liriku (jo īpaši no čehu un ungāru valodas). Tas jo īpaši notiek tad, kad viņa paša liriskā daiļrade apsīkst. Šā perioda beigās 1962. gadā izdod krājumu „Die Richtung der Märchen“ („Pasaku virziens”).

Viņa darbos, kas tapuši 50. gados, atspoguļojas sociālistisko aizsākumu patoss. Šajā laikā top tādi darbi kā, piemēram, „Die Nelke Nikos“ („Niko neļķe”) „Die Fahrt nach Stalingrad. Poem“ („Brauciens uz Staļingradu. Poēma”).

Visu dzīvi Fīmanis raksta bērniem (un veido ar viņiem dialogu). Viņa pirmās bērnu grāmatas ir „Vom Moritz, der kein Schmutzkind mehr sein wollte“ („Par Moricu, kurš negribēja vairs būt netīrīgs bērns”, 1959) un „Die Suche nach dem wunderbunten Vögelchen“ („Brīnumaini krāsainā putniņa meklējumi”, 1960).

Vēlākos darbos parādās pagātnes pārvarēšanas ievirze no jaunās paaudzes skatupunkta, kas bija nevainīgi vainojami iesaistījusies nacistu noziegumos. Tas atspoguļojas darbos „Das Judenauto“ („Ebreju auto”, 1962) un „König Ödipus“ („Karalis Edips”, 1966).

70. gadu daiļradē lielāks uzsvars tiek likts uz mītiem un fantāziju, sapņiem un valodas spēlēm, piemēram, grāmatā „Die dampfenden Hälse der Pferde im Turm von Babel“ („Kūpošie zirgu kakli Bābeles tornī”, 1978). Ievērojamu daļu no kopējā Fīmaņa veikuma aizņem esejas, un šajā sakarā būtu jāmin „Das mythische Element in der Literatur“ („Mītiskais elements literatūrā”, 1975) un „Fräulein Veronika Paulmann aus der Pirnaer Vorstadt oder Etwas über das Schauerliche bei E.T.A.Hoffmann“

(„Veronika Paulmanes jaunkundze no Pirnas priekšpilsētas jeb Kaut kas par šaušalīgo E.T.A. Hofmanī”, 1979).

letzte Ruhestätte auf dem Friedhof in Märkisch-BuchholzTomēr nozīmīgāko pavērsienu F. Fīmaņa dzīvē atspoguļo viņa Ungārijas dienasgrāmata „Zweiundzwanzig Tage oder Die Hälfte des Lebens” (”Divdesmit divas dienas jeb Puse no dzīves”, 1973), kuru viņš pats uzskata par savu „ienākšanu literatūrā”.

Būtiska nozīme viņa daiļradē ir arī atstāstījumiem un pārveidotiem stāstiem, kas domāti gan bērniem, gan pieaugušajiem, piemēram, „Das Nibelungenlied“ („Nībelungu teika”, 1971), „Prometheus – Die Titanenschlacht” („Prometejs – titānu kauja“, 1974).

Stāstu krājumu „Saiäns-Fiktschen“ (1981) caurvij murgainas, negatīvas utopijas. Savukārt Georga Trākla dzejas recepcija rada jaunu, nozīmīgu pavērsienu Fīmaņa dzīvē – savā darbā „Vor Feuerschlünden“/Ost („Sturz des Engels“/West) („Uguns bezdibenis”/Austrumi („Eņģeļa krišana”/Rietumi), 1982) Fīmanis teju maniakāli apraksta mēģinājumus atbrīvoties no jebkādas ideoloģiski nemainīgas uzskatu sistēmas. Būdams neuzpērkams, bet tomēr sociālismā nevīlies VDR kultūras politikas kritiķis, F. Fīmanis līdz pat savai nāves dienai 1984. gada 8. jūlijā būtiski atbalsta jauno VDR autoru paaudzi, tostarp arī tādus rakstniekus kā Uvi Kolbi (Uwe Kolbe) un Volfgangu Hilbigu (Wolfgang Hilbig).